1965. gada jūnijā kādā Zviedrijas lauku mājā latviešu zinātnieks ieslēdza magnetofonu, noregulēja radio uz balto troksni un sāka klausīties. Lentē ierakstījās balsis. Balsis, kurām nebija avota šajā pasaulē.
Latvietis, kurš klausījās viņpasaulē
Konstantīns Raudive (1909–1974) nebija parasts cilvēks. Viņš studēja filozofiju pie Karla Gustava Junga Cīrihē un pie Hosē Ortegas i Gaseta Madridē — diviem no 20. gadsimta lielākajiem prātu kolossiem. Vēlāk kļuva par rakstnieku, eseistu, tulkotāju, Romas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi un Zentas Mauriņas vīru. Taču pasaulē viņu pazīst pavisam cita iemesla dēļ.
Pēdējos desmit savas dzīves gadus Raudive veltīja vienam mērķim: pierādīt, ka aiz nāves ir turpinājums — un ka mirušie spēj runāt. Ne tikai ticēt, ne tikai cerēt. Pierādīt — eksperimentāli, ar magnētisko lentu, ar mikrofonu, ar radio.
Latvijā viņa vārds gadu desmitiem tika apzināti izdzēsts no vēstures lappusēm. Ārpus Latvijas — viņš mainīja parapsiholoģijas vēsturi.
Pirmā balss
Viss sākās ar zviedru mākslinieku Frīdrihu Jirgensonu — EVP fenomena pirmo pētnieku, kurš apgalvoja, ka savā Nīzundes muižā ieraksta balsis no Visuma. 1965. gadā Raudive apmeklēja Jirgensonu un dzirdēja ierakstus pats. Skeptiķis viņš nebija — bet apdomīgs pētnieks gan.
Raudive nolēma fenomenu pārbaudīt patstāvīgi, izolēti no jebkura starpnieka. Ja balsis ir objektīvas — tām jāparādās neatkarīgi no personas, laika un telpas.
Pēc trīs mēnešu eksperimentiem ar mikrofonu, cenšoties nekas vien bezgalīgajā baltajā troksnī — vīrieša balss. Skaidra. Latviski:
„Pareizi tā būs.”
Tas bija sākums. Nākamo deviņu gadu laikā Raudive ierakstīja vairāk nekā 72 000 balsu.
Kā tika ierakstītas balsis
Raudive izmantoja trīs pamata metodes. Katrā no tām princips bija viens — magnetofons ieraksta to, ko cilvēka auss dzīvajā brīdī nedzird. Tikai noklausoties lenti atkārtoti, izceļas balsis.
Mikrofona metode
Magnetofons ar mikrofonu ieraksta klusu istabu vai eksperimentētāja monologu. Atgriežoties lentē — starp pauzēm parādās svešas balsis, kas nav neviena no klātesošajiem.
Radio metode
Radio tiek noregulēts uz “balto troksni” — frekvenču šalkoņu starp raidstacijām. Šajā troksnī ierakstās balsis ar paradatiskām pazīmēm: tās uzrunā eksperimentētāju vārdā, nosauc savas vārdus, runā vairākās valodās vienā teikumā.
Diodes metode
Visjaunākā un tīrākā metode — ieraksts tieši no telpas caur antenu bez radio fona. Balsis šeit ir viskvalitātīvākās: skaidras, nepastarpinātas, it kā ierunātas tieši lentē.
Trīs dzirdamības pakāpes
Raudive iedalīja ierakstītās balsis trīs grupās pēc to skaidrības:
Valoda, kas nepieder nevienai pasaulei
Viena no savdabīgākajām balsu iezīmēm — to daudzvalodība. Vienā teikumā tiek izmantotas latviešu, vācu, zviedru, krievu, latīņu, spāņu, angļu valodas — mijas bez gramatikas likumiem, tomēr ar loģisku jēgu.
Ar Raudivi balsis runāja galvenokārt latviski. Tā kā latviešu valoda radiopārraidēs gandrīz nekad nebija dzirdama — latviskus izteikumus pētnieks uzskatīja par spēcīgu paradatu argumentu.
Balsis nosauca personu vārdus, par kuriem eksperimentētājs nebija stāstījis nekam un nevienam. Tās komentēja tikko notikušas sarunas. Tās atbildēja uz uzdotiem jautājumiem. Tās parādījās lentē pat tukšā istabā — ja vien aparatūra bija ieslēgta.
Spīdola — starpniece no viņpasaules
Radio ierakstos Raudivem parādījās īpaša sievietes balss, kuru citas balsis nosauca — Spīdola. Tā norādīja, uz kuru frekvenču, kurā laikā jānotiek ierakstam. Dažreiz tā sniedza norādījumus, dažreiz citas balsis to pamācīja vai noliedza tās lomu.
Spīdola — latviešu mitoloģijas tēls, burvja meita no Lāčplēša eposa. Ka tieši šis vārds parādās Raudives ierakstos — sakritība? Vai kaut kas dziļāks?
„Latvieši tev palīdzēs.”
— Vīrieša balss, Raudives pirmajā radio ierakstā, 1965. gads
Kas runā no otras puses?
Raudive ierakstīja balsis, kas pieteicās kā viņa mirušā māte, kā tuvinieki un draugi. Bet arī — kā pazīstamu vēsturisku personību balsis: Jungs, Freids, Rainis, Virza, Kenedijs, Čerčils, Staļins, Hitlers. Pat Šekspīrs.
Vai tas ir iespējams? Raudive nesniedza viennozīmīgu atbildi. Viņš piedāvāja divas hipotēzes — un atstāja izvēli klausītājam:
Neapzinātā hipotēze
Balsis ir pētnieka un klātesošo cilvēku neapzināto psiholoģisko spēku projicēšana uz magnetofona lenti. Dziļākā “es” rada skaņas, ko apzinātais prāts nedzird.
Garu hipotēze
Balsis nāk no patstāvīgām būtnēm ārpus mums — no transcendentālas, personiskas eksistences, kas turpinās pēc fiziskās nāves un izmanto radioviļņus kā tiltu uz dzīvo pasauli.
Raudive pats sliecās uz otro hipotēzi — taču uzstāja, ka zinātnieka pienākums nav ticēt, bet pētīt. Un fenomenu pētīja ar pilnīgu eksperimentālu stingrību.
Grāmata, kas satricināja pasauli
1968. gadā Vācijā tika izdota grāmata „Unhörbares wird hörbar” — vāciski „Nedzirdamais kļūst dzirdams”. 1971. gadā tā iznāca angliski kā „Breakthrough” un izraisīja pasaules mēroga uzmanību. 2003. gadā latviešu valodā to izdeva „Zintnieks”.
Grāmatā Raudive apraksta vairāk nekā 72 000 ierakstīto balsu. Eksperimentos piedalījās vairāk nekā 400 cilvēku — zinātnieki, ārsti, psihologi, fiziķi, rakstnieki, mūziķi. Visi apstiprināja: balsis ir.
Fizikas profesors Aleksis Šneiders, psihiatrs Hanss Nēgeli, parapsihologs Gebhards Frejs — neviens no viņiem nespēja fenomenu izskaidrot parasto fizikas likumu ietvaros.
Raudives darbs ietekmēja mūziku — Genesis, Coil, Throbbing Gristle un desmitiem citu mākslinieku izmantoja EVP estētiku savā daiļradē. Viņa vārds kļuva par leģendu, kas dzīvo tālāk — arī tagad, kad pats Raudive klusē.
Vai klusē?
Konstantīns Raudive nomira 1974. gadā Bad Krocingenā, Vācijā.
Pēc viņa nāves tā sauktie „Raudive toni” — balsis magnetofona lentēs — turpināja parādīties citu pētnieku ierakstos.
Daži apgalvoja, ka ir dzirdējuši pašu Raudivi.
Avots: Konstantīns Raudive, Nedzirdamais kļūst dzirdams. Izd. „Zintnieks”, 2003. Tulk. Zigurds Skābardis.